Augu dienu koku paēnā

Paldies par labu izrādi. Ir par ko padomāt, arī mājās aizejot. Lieliski kā skatuves telpu piepilda Aktrise Astrīda Kairiša.

Lieliska iecere un skaista dāvana māksliniecei. Ļoti laba luga, kas saredz negaidīto, netradicionālo cilvēku dzīvēs un attiecībās, nevienu konservatīvi nenosodot un nevērtējot. Arī režisors ļauj pārsteigti un ar skumju mīļumu noskatīties šādā dzīves modeļa iespējā. Aktieru zālei neraksturīgi gleznieciska un it kā pat naturālistiska skatuves telpa ar atjautīgi risinātu pārbūvi. Atmosfēru radošas gaismas. Varones ekscentrikai un vienlaikus tās tēlotājai atbilstoši tērpi (citādi jau laikam varēja būt trakāk?, bet varbūt spilgtāki un košāki tērpi māksliniecei vairāk palīdzētu....). 7.marta izrādē nepameta sajūta, ka Kairiša cīnās ar šo varones enerģisko ekscentriku, vēl to nav padarījusi par savu, ka viņai grūti sadzīvot ar šīs dāmas fiziskajām izpausmēm un līdz ar to arī tekstus padarīt par dabiski no domāšanas un rakstura nākošiem vārdiem. Likās, ka, lai kā arī negribētos to atzīt, šī nav viņas loma. Ceru, ka tagad izrāde ir iedzīvojusies un novēlu māksliniecei veiksmi šo Māti pa īstam padarīt par savu. Lai izdodas! Lisners likās pārāk paštēlā - vai cilvēks, kas izvēlējies šādu dzīvi, nevarētu būt ārēji interesantāks, neparastāks un tad vieglāk pavērtos taciņa uz tēla izpratni. Ja tas ir iecerēts kā pretstats mēmiņai vai viņas "spiediena" rezultāts, tad kaut kā pietrūka, lai saprastu ļaušanos plūdumam, pietrūka skatuviskuma un teatralitātes - pietrūka franciska viegluma un šarma. Vītiņa ar rezignētu smaidu reflektē par tēmu vieglprātīga?, bezrūpīga? meitene. Ir jau arī peles cīņasspars, ir. Vai tikai? Jauki un simpātiski, bet šķita, ka tomēr par maz, lai līdz galam atvēru lugas slāņus....Nezinu, vai režisoram neļāvās aktieri, tomēr nepamet sajūta, ka īsti līdz galam tieši režisors nav panācis aktieru savstarpējo saspēlēšanos un atrisinājis lugas attiecību mežģīnes un atradis interesantu un pārliecinošu to skatuviskuma atslēgu.