Baibai Indriksonei 80
„Romantiskā muļķe” –
ārprāts, kāds virsraksts jubilejas rakstiņam aktrises 80. dzimšanas dienā! /Varētu jau likt- Laimīgais vai Piepildītais mūžs. Bet tas būtu tik neobligāti atbilstošs / Un te nu es citēšu tā autori- Baibu Indriksoni pašas uzrakstītajā likteņstāstā: „Liekas, es arī dzīvē tāda esmu. Varbūt pretēji visām teorijām man romantisms nozīmē- dzīvot vienu metru virs zemes, neiegrimt pelēcībā, īgnumā skaudībā. Dzīvot kaut drusciņ ar „rozā brillēm”. Savukārt būt „muļķei” – ja to var tā nosaukt- laikam ir iet, ja teātrim vajag, darīt, ja teātris prasa, kaut arī dažreiz tas izjauc visus tavus plānus. Un tāpēc nebūt nejusties nelaimīgai.”
Gadi diktē savus noteikumus, teātrim ir savi plāni un iespējas. Tu vari to tikai mīlēt, nekrāt rūgtumu un cerēt, ka kādreiz tiksi aicināta atkal uz „Pulgozniešu pusi”, jo Tavi „ieroči” vēl nav sarūsējuši, Tavu labestību, gaišumu, sirds skaidrību un siltumu varbūt gaidīt gaida kāda latviešu klasikas māmiņa, kaut savā pēdējā lielajā 75 gadu jubilejas lomā Tev bija tāds dzīves pašaizsargāšanās egoisms un viltība, negribēšana ieskatīties patiesībai acīs, kaut apjausma par savas un savu bērnu dzīves krahu ir jau radusies / B. Šrēdera „Māte un dēls”/.
Baiba Indriksone pieder tām laimīgajām māksliniecēm, kurām jau no visagrās jaunības „prožektori” ir iegaismojuši ceļu uz skatuvi un kino ekrānu, bet nav apžilbinājuši acis un galvu. Pašas gaišā saulainā būtība un laimīgs gadījums viņai „piespēlēja” Ābelītes lomu vienā no pirmajām latviešu pēckara filmām „Rainis”.... – Viss viņasceļš uz teātra institūtu un teātri sakrita ar skarbā pēckara gadu lozungu – aicinājumu „piecgadi – četros gados!” – vienā gadā pabeigt divas klass, otrajā kursā nolikt eksāmenus par pirmo, vēl diplomu nesaņēmušai jau debitēt toreizējā drāmas teātrī Katjas lomā I. Turgeņeva „Mēnesī uz laukiem”...
Lieliskie skatuviskie dotumi, neparastā sievišķība, temperaments, mērķtiecība un darba spējas nodrošināja jaunajai aktrisei ne tikai līrisko meiteņu lomas, bet arī ieveda viņu psiholoģiski sarežģītāku, pretrunīgāku sieviešu pasaulē, kuras Baibas Indriksones interpretācijā varētu raksturot ar slaveno Hamleta repliku – „ak, vājība- tavs vārds ir sieviete!” Viņa nevairījās arī skarbāku, satīriskāku piesitienu, ja lomas materiāls to prasīja un tas disonēja ar pašas harmonisko būtību.
Nevar tā gluži teikt, kā aktrise pati savā likteņstāstā raksta, ka viņas jaunībā „uzveda citas lugas, un man bija jātēlo Aņas un Annuškas, Darjas un Marjas. No Raiņa man tika vienīgi Dina. Palika nepiepildīts sapnis- Baibiņa, kaut koncertos runāju viņas monologus”. Bija taču „vesels dēķens” latviešu gaišo meiteņu tēlu – Maija, Līziņa, Zelmiņa un Auce, neparastais „neglītais pīlēns” Marutiņa... Tad krāšņās siržu lauzējas Amēlija Grūbere, Marikita, Felicita, kuras nomainīja „nobriedušo” sieviešu raksturi, līdz, ak vai- jau Pamela un sirmmāmiņa Pupiņa...
Aktīvās darba sezonas nomainījušas klusākas, taču Baibas Indriksones aktrises „nemiers” ir tad meklējis sevis izteikšanos kādā citā teātrī /piem. Jaunajā Rīgas teātrī viesojoties „Rozmarijas bērna” iestudējumā Minnijas lomā vai Rīgas Kamerteātrī 90. gadu vidū viņa spēlējot R. Blaumaņa Roplainieti un Horsta madāmu, V. Igo Esmeraldas māti Gudulu/ vai nākt pie publikas ar savām individuālajām programmām- D. Zigmontes un D. Avotiņas stāsta un dzejas kompozīciju „Kas tu esi, mīlestība?” un S. Lāgerlēvas „Kristus leģendām”, kuras ļāvušas viņai izbaudīt arī svešatnes tautiešu mīlestību un atsaucību.
Kā pati raksta:”Lielākā laime- dzīvot kopā ar skatītājiem, just viņus, reizēm valdīt un vadīt viņus, reizēm kopā ar viņiem klusēt, reizēm raudāt. Ja aktierim būtu tā izvēles iespēja, kas viņiem liegta, es gribētu būt gaišās sirds tēmas nesēja. Arī tēlos nespēju būt ļauna, jo ļaunumu negribu ielaist savā dvēselē.”
Baiba Indriksone un kino- tas arī ir viens nozīmīgs un būtisks stāsts, kas, atšķiŗībā no gaistošā viena vakara „brīnuma”, saglabājis ļoti spilgtus, vizuāli tveramus tēlus...Īpaši jau par kinoklasiku kļuvušo „Limuzīna Jāņu nakts krāsā” Olitu Sprēsliņu ar viņas „Mā-ā-miņ!” izsaucienu...
Baibiņ, es atļaušos Tevi tā uzrunāt, Tu apbrīnojami esi pratusi sadalīt savu mīlestību un kalpošanu starp divām reizēm tik grūti savienojamām lietām – Teātri un ģimeni. Un tas Tev ir izdevies tik harmoniski: būt aktrisei un režisora sievai, kā arī ievadīt bērnus un mazbērnus mākslas pasaulē un dzīvot līdzi viņu mākslinieku dzīvēm ... Tos grūtumus taču pasaulei nav jāredz...Un kā tai dziesmiņā dzied- pāri paliek tik prieks!
Tava Rita Melnace
Atpakaļ »
