Elzai Radziņai 95
Par viņu ir sarakstītas grāmatas, viņai ir veltīti dzejas krājumi, radīta filma, viņa ir gleznota un apdziedāta, viņu par savu goda locekli ievēlējusi Zinātņu akadēmija un Kembridžas biogrāfiskais centrs viņu ir atzinis par gada Aktrisi. Ar kādiem ti
k tituliem viņa ir tikusi godāta, kādas prēmijas teātra un kino mākslā saņēmusi par savu vairāk kā sešdesmit gadu radošo darbu. Un arī mūžības ceļā viņu no Nacionālā teātra skatuves izvadīja netradicionāli – ar aktiera sirdij vismīļāko mūziku – aplausiem...
Elzas Radziņas radošo enerģiju, dzīves mīlestību / atcerieties Ā Elksnes dzejas rindas – es nenoguršu no dzīves.../, izturību un garīgo spēku varēja tikai apbrīnot – likteņa sitieni un pārbaudījumi viņai, prožektoru izgaismotajai, tautas mīlestībā starojošai, varbūt pat bija smagāki / ne velti – “par visu maksāju es dārgi”/... Tuvu draugu lokā šad tad tika izmests: viņa jau veidota no “cita materiāla”. Nebija! Tikai “kreņķu nastiņa” tika dziļi slēpta no publikas acīm. Mēs viņu redzējām starojošu, ar sauli asinīs...
Skatuves Karalienes titulu viņai bija nodrošinājušas viņas karaliskās – un ne tikai izcelsmes ziņā – lomas kā Ģertrūde G. Kozinceva filmā “Hamlets” /1964./, Stella Kempbela Dž. Kiltija “Mīļajā melī” /1962./ , Žorža Sanda J. Ivaškeviča “Vasara Noānā” /1969./, Fedra Ž. Rasīna traģēdijā /1975./, Elinora Dž. Goldmena “Lauvā ziemā” /1979./, Mēdeja Deāka Ā. Genca “Mūslaiku Medeja” /1989./. Skatuves valdniece viņa ir bijusi visās savās lomās, arī spilgtajos raksturos. Atsauksim atmiņā R. Blaumaņa Elīnu, Antoniju, Tomulīšu “Skroderdienās Silmačos”/1955.,1966.,1975./ , Indrānu māti /1956./, Raiņa Asnati “Jāzepā un viņa brāļos”/1956./, Osieni A. Upīša “Zaļajā zemē”/1955./, F. Šillera Eboliju “Donā Karlosā” /1956./, Filumēnu Marturāno E. de Filipo komēdijā /1958./, Angustiasu F.G. Lorkas “Bernardas Albas mājā” /1963./, Muškātni F. Molnāra “Liliomā” /1971./, Eržiki Orbāni I. Erkēņa “Kaķu spēlē” /1973.g./, Annužu br. Kaudzīšu “Mērnieku laikos” /1980./, Dotiju Otliju M. Freina “Lampu drudzis” /1987./, Zuzannu A. Eglīša “Bezkaunīgajos večos” /1989./, Liliju Štengeli L. Dzenes “Baltajā rozē, sudraba krustā” /1991./, Diānu Vrīlandi M. Hemptona, M. Vilsones “Pilnos auļos” /1998./, un vēlreiz Žoržu Sandu P. Ēra “Mīļo skolotāj!” /2002.g./.
Īpašu vietu visas Latvijas kultūras dzīvē savā laikā ieņēma Elzas Radziņas veidotās Ā. Elksnes, R. Tagores dzejas un latviešu tautas dziesmu programmas, it sevišķi pēdējās pirmsatmodas gados, kas bija kā uvertīra pavisam tuvajai tautas “dziesmotajai revolūcijai”...
Atpakaļ »